Valdorfi

Rīgas Valdorfskolas un bērnudārza vecāku un draugu forums
 
SatursSaturs  ReģistrētiesReģistrēties  Ieiet  

Share | 
 

 Gunta Šenberga "Kā zīmē bērni, kuriem nemāca zīmēt"

Go down 
AutorsZiņojums
Admin
Admin



PostTēma: Gunta Šenberga "Kā zīmē bērni, kuriem nemāca zīmēt"   Sestdiena Aprīlis 23, 2011 12:41 am

Gunta Šenberga

Kā zīmē bērni, kuriem nemāca zīmēt

Valdorfbērnudārzā bērniem tiešām nemāca zīmēt. Taču zīmēt viņiem ļauj. Un audzinātājas zīmē kopā ar mazuļiem. Ne tikai zīmē, bet arī glezno.

Materiāli - tikai dabiskie!

Zīmē ar blokkrītiņiem, glezno ar ūdenskrāsām. Krītiņi izgatavoti no dabiskiem materiāliem - minerāliem un vaska. Tie nekaitēs arī pašiem jaunākajiem zīmētājiem, kas vēl visu grib pagaršot. Jauns blokkrītiņš ir četrstūrains klucītis aptuveni 2.5 x 4x x1 cm. Tas ir piemērots bērna rociņai, kuras pirkstiņi vēl nav tik attīstīti, lai stingri saturētu tievāku rakstāmrīku. Lai uz papīra krītiņš atstātu jelkādas pēdas, ne tikai maza, bet pat liela cilvēka rokai jāpieliek diezgan daudz spēka. Kas iemanās, ar plato malu var ietonēt bālāku laukumu, ar šauro - iekrāsot košāku, bet ar aso šķautni vai stūrīti - novilkt arī spilgtāku svītru vai iezīmēt punktu. Cik viegli pa papīru slīd lodīšu pildspalva! Turpretī, zīmējot ar blokkrītiņu, jādarbina gan pirkstu sīkā muskulatūra, gan griba. Mazuļi - pat divgadīgie - ir būtnes, kas apveltītas ar milzīgu gribu.

Blokkrītiņus var iegādāties Vācijā un citās Eiropas valstīs. A tādu krītiņu var zīmēt gadus četrus, līdz pāri paliek mazs kriksis. Pa šo laiku mazais jau ir izaudzis līdz skolai.

Arī ūdenskrāsas izgatavotas no dabiskajiem materiāliem, un gleznošanai izmanto īstu vāverastes otu. Tās gan var dabūt arī pie mums - mākslinieku preču veikalos.

Gan zīmēšanai, gan gleznošanai sākumā izmanto tikai trīs pamatkrāsas - zilo, dzelteno un sarkano. Katrai no tām ir divi toņi - siltāks un vēsāks. Vēlāk pieejamas arī jauktās krāsas, taču ne melnā. arī jaucot pamatkrāsas, var iegūt ļoti tumšu - gandrīz melnu - toni. Turklāt diez vai melnā krāsa spētu ko sniegt bērna dvēselei, tāpēc bez tās itin labi var iztikt.

Ne parastos, ne krāsu zīmuļus, ne flomāsterus, ne pildspalvas, ne guašu, ne citas necaurspīdīgas, t.s. sedzošās krāsas valdorfbērnudārzos nelieto.

Valdorfpedagoģija uzskata, ka pirmajos septiņos astoņos dzīves gados bērnam vēl ļoti nepieciešama maiga un sargājoša vide - kā mammas klēpis. Šis maigums izpaužas arī zīmēšanas papīrā - kā lapas noapaļotie stūrīši. Akvareļpapīrs ir īsts, biezs un labs - pirkts mākslinieku veikalā. Trauks krītiņu glabāšanai - bērza klucītī izgrebta ligzda katrai krāsai. Otu nosusināšanai - arī dabisku audumu lupatiņas vai jūrassūklītis. Lai to visu sagādātu mājās, ir mazliet jāpiepūlas. Taču vecāki, kas to izdarījuši, lai paši mēģinātu šādi darboties kopā ar bērniem atzīst - ir vērts!

Ritms, rituāli un kārtība

Lai gan krītiņi un papīrs brīvi pieejami jebkurā brīdī, valdorfbērnudārzā visiem kopīgas zīmēšanas un gleznošanas nodarbības ir vienreiz nedēļā.

Pirms zīmēšanas nodarbības visi sasēžas ap galdu. Viens no lielākajiem bērniem noliek katram priekšā koka dēlīti - paliktnīti krītiņiem. Krītiņam, ar kuru netiek zīmēts, ir vieta tikai uz tā. Rociņas jātur aiz muguras, tad nāk krītiņu dalītājs un vienā reizē katrā rociņā ieliek vienu krītiņu. Kādu - tas atkarīgs tikai no dalītāja, un viņam jābūt ļoti vērīgam - jāuzmana, lai neiedotu vairākas reizes tādu pašu.

Mazajiem pietiek ar pāris krāsām, un viņi grib ķerties pie darba. Lielākie gaida, kamēr visas krāsas saliktas uz dēlīšiem, un vēl apjautājas: vai iedos arī brūno, jo, ja kaķis ir brūns, viņi tā īsto krāsu grib saskatīt arī savā zīmējumā. Tas nāk baltā papīra dalītājs.

Kārtība vienmēr ir vienāda, un ar laiku bērni paši pierod to ievērot. Arī izvēloties zīmēšanu laikā, kas ik dienu atvēlēts pašu bērnu brīvi izvēlētām rotaļām, zīmēts vienmēr tiek pie galda, nevis kaut kur citur. Vienmēr vajadzīgs dēlītis, lai uzliktu krītiņu utt. Noteikumi un robežas rada skaidrību. Ar ūdenskrāsām glezno rīta pusē, kamēr mazie vēl nav noguruši. Kad uz galda ir lapiņa un darbam viss sagatavots, nāk arī paši bērni. Krēsli aiznesti projām, jo īsti gleznotāji stāv kājās, lai visu var pārredzēt.

Jāiemācās nomazgāt kājiņas otiņai ūdentiņā, noslaucīt un tad iet ciemos pie krāsiņas, un tad - ar krāsiņu uz lapiņu. Tā ir dzīves kārtība, kas mazajiem jāapgūst. Un tikai tad atklāsies skaistā krāsu pasaule.

Otiņu gaidot, dzied dziesmiņu: "Nāc, otiņa, rociņās(i), nāc ar mani rotāties(i)!" Kad katrs otiņu saņēmis, ar to paglauda rociņu. Neko nestāstot, uzskatāmi redzams satvēriens, un mazākie to apgūst. Ar otiņu saujā maisa putriņu - "vāru, vāru pelei putru, pieci milti katliņā", novelkot pāri katram pirkstiņam - "tam došu, tam došu; buc - ar kausu pierē!" - novelk pāri pierītei. Ir labi sajust, ka otiņa paijā, bet, kad spēcīgāk piespiests, jūtams arī dzelzītis, kas arī lapu var saskrāpēt. Paiet kāds laiciņš, kamēr mazie iemācās ar otiņu lapiņu paijāt. Tikai tad, kad otiņa apmīļota, tā ir gatava doties pie krāsām: "Sveika, krāsiņa, sveika, māsiņa, dod man vienu lāsīti tava uguns karstuma!" Tā satiekas ar balto lapu - balto pasauli, lai padarītu to krāsainu.

Dziedāšana dara gaisotni brīvu, nepiespiestu. Un, iesākot dziesmiņu brīdī, kad sākas čalošana un čaukstēšana, visi pievienojas. Un pļāpāšana arī mitējas.

Tik niansēti atklāt gleznošanas pasauli laikam var tikai īpašās nodarbībās, mājās reti kurai ģimenei ir pa spēkam veidot tik pārdomātus rituālus, taču pirkstiņus ar otiņu katrs mazulis papaijās labprāt.

Atklājumi - vērojot un atdarinot

Zīmē pašas audzinātājas, un zīmē bērni - tā, kā viņiem patīk un kā iznāk. Grupiņā ir bērniņi no divu līdz septiņu gadu vecumam - kā ģimenē, kur kopā aug mazāki un lielāki bērni. Viņiem nerāda, kā jātur krītiņš, jāvelk līnijas un jāklāj krāsas. Viņi to apgūst paši - vērojot, ko dara lielākie, un cenšoties darīt līdzi. Nav konkrētu uzdevumu. Zīmējot viņi paši atklāj, ka, satiekoties dzeltenai ar zilo, notiek brīnums - piedzimst zaļā krāsa. Satiekoties visām trim pamatkrāsām, var dabūt brūno. Sākumā tas notiek nejauši, un mazajiem katra reize ir kā atklājums: re, kas man iznāca! Līdz pienāk brīdis, kad bērns to ir izpratis, zina un spēj izdarīt apzināti. Mēģinot līdzīgā garā darboties mājās, pieaugušajam patiesībā ir ļoti grūti noturēties un nepateikt priekšā: dari tā, tad tev iznāks tas un tas! Bet varbūt ar savu vēlmi palīdzēt, drīzāk iemācīt mēs viņiem noskaužam prieku par pašu atklājumiem.

Turpretī valdorfskolā uzskata, ka brīnumainas lietas var iemācīt, nevis mācot un daudz par tām runājot, bet gan atdarinot. Būtībā - dzīvot var iemācīties.

Ko stāsta zīmējumi

Bērnam nevaicā, ko viņš ir uzzīmējis un kur zīmējumā ir viņš pats. Ja vēlas, viņš to pastāsta pats. Katrs bērna zīmējums ir kā viņa spogulis. Ap mazo ir liela pasaule, un viņš pats tajā pasaulē jūtas visur iekšā un arī zīmē plaši. Tas mazam bērnam ir liels darbs - iekļauties lapiņā. Palēnām no haotiskām līnijām pasaule sakārtojas tā, ka augšā ir debesis un lejā ir zāle.

Trīsgadnieks priecājas par to, ka viņš visu lapiņu var noklāt ar krāsu. Var redzēt, cik viņš uzmanīgi velk - vienu krāsu un otru. Lielākie glezno to, ko liek un lauj viņu izjūtas, noskaņojums, fantāzija. Kad bērns jau gatavs doties uz skolu, zīmējumā redzamas skaidras, precīzas formas, simetrija. Gleznojot kopā ar bērniem, arī audzinātājas var šo to uzzināt par sevi, piemēram, pamanīt, ka noteiktā gadalaikā atkārtojas krāsas, formas un izjūtas.

Mēs redzam, kā bērns kļūst lielāks ārēji. Bet zīmējot viņš parāda to, kas notiek viņa iekšienē. Izcila vācu valdorfpedagoģe Hildegarde Šteina ir veikusi pētījumus, kas atklāj, kā zīmējumos atklājas tas, kas noteik ar bērnu gan fiziski, gan garīgi. Piemēram, tad, kad gatavojas mainīties zobiņi, bildēs parādās visādi asumiņi, spicumiņi - gan māju jumti, gan sētiņas, gan zāģzobaini raksti. Laikā, kad bērns meklē līdzsvaru sevī un apkārtējā pasaulē, zīmējumos parādās pāra elementi. Piemēram, māja un tai katrā pusē - koks. Vai puķe. Vai vienā laivā divi cilvēki - viens tumšs, otrs gaišs, viens priecīgs, otrs bēdīgs vai dusmīgs. Bet mazais saka: tas esmu es! Un tas arī esmu es!





/žurnāls Mans mazais/
Atpakaļ uz augšu Go down
http://valdorfi.latvianforum.net
 
Gunta Šenberga "Kā zīmē bērni, kuriem nemāca zīmēt"
Atpakaļ uz augšu 
Lapa 1 no 1

Permissions in this forum:Jūs nevarat atbildēt tematos šajā forumā
Valdorfi :: Vispārīga informācija :: Info par pedagoģiju un antroposofiju-
Pāriet uz: